Objektā atrodas
Kokmuiža
Kokmuiža pirmo reizi vēstures avotos minēta 1582. gadā, kad tā ietilpa Cēsu bīskapijas sastāvā. Izteikts pieņēmums, ka muižas (Kokemuisen) sākotnējā nosaukuma izcelsme saistāma ar poļu laikā celto senāko koka kungu namu.
1622. gadā Kokmuižu savā īpašumā iegūst Zviedrijas valsts kanclers grāfs Aksels Uksenšerns (1583–1634).
1702. gadā, iespējams, tiek nodedzināta Kokmuižas koka ēka un jaunajā mūra celtnes veidolā Kokmuiža pārvēršas 18. gadsimta sākumā. Par iespējamo ēkas izskatu var spriest, aplūkojot [...]Objektā atrodas
Kokmuiža
Kokmuiža pirmo reizi vēstures avotos minēta 1582. gadā, kad tā ietilpa Cēsu bīskapijas sastāvā. Izteikts pieņēmums, ka muižas (Kokemuisen) sākotnējā nosaukuma izcelsme saistāma ar poļu laikā celto senāko koka kungu namu.
1622. gadā Kokmuižu savā īpašumā iegūst Zviedrijas valsts kanclers grāfs Aksels Uksenšerns (1583–1634).
1702. gadā, iespējams, tiek nodedzināta Kokmuižas koka ēka un jaunajā mūra celtnes veidolā Kokmuiža pārvēršas 18. gadsimta sākumā. Par iespējamo ēkas izskatu var spriest, aplūkojot Kārļa Hūna 1855. gadā gleznoto ainu darbā „Kokmuiža pie Valmieras”.
Pēc tam muižas saimnieki mainījušies vairākkārt. Kārtējo reizi savu izskatu ēka maina 19. gadsimta beigās. 1846. gadā Kokmuižu vairāksolīšanā par 154 000 sudraba rubļu nopērk Holandes konsuls, Rīgas tirgotājs Johans Frīdrihs fon Šrēders. 1882. gadā pēc konsula nāves ģimene vienojas, ka Kokmuižu mantos J. Fr. Šrēdera dēls – Teodors Šrēders. Muižas pārbūve jaunajā neobaroka izskatā, visticamāk, notikusi Teodora Šrēdera saimniekošanas laikā. Par to liecina fakts, ka neobaroks Latvijas muižu arhitektūrā ienāca 19. gadsimta beigās. Par muižas pārveidi liecina arī tas, ka Teodors Šrēders 19. gadsimta izveidojis angļu tipa parku pie Kokmuižas. Ēka ir izteikta vācu baroka iezīmju nesēja, Kokmuižas tēlu vairāk nekā fasāžu dekors noteica augstais mansarda jumts ar kupolveida izbūvi vidusdaļā. Savukārt fasāžu plastiskajā apdarē bez barokāliem motīviem jaušams spēcīgs neorenesanses iespaids.
Kokmuižas ēka / Kocēnu pamatskola kopš 1937. gada
Ap 1930. gadu muižas ēka jau bija zaudējusi savu skaisto portiku ar terasi un kolonnām. Šo gadu laikā smagi cietusi arī ēkas iekšpuse.
1937. gadā nolaistā ēka piedzīvo pārmaiņas. Kokmuižas pils pēc Arnolda Čuibes projekta tika pielāgota skolas vajadzībām. Lielas izmaiņas šajā laikā piedzīvoja ēkas interjers. Pārbūves laikā tika demontētas greznās koka kāpnes, tika samazināti vestibila izmēri, līdz ar ko tika aizsegti sienu gleznojumi.
1997. gadā, sagatavojot Kocēnu skolas skolotāju istabu jaunam sienas krāsojumam, atklājās 1930. gadu beigās aizsegtais sienas gleznojums. Ēkas vestibilā redzamas flīzes, kuras saglabājušās no 1937. gada pārbūves, kā arī vienā klases telpā saglabājušās volūtas pie griestu sijas. 1967. gadā tiek atklāts skolas jaunais korpuss, kas piebūvēts skolas austrumu pusē un redzams līdz šai dienai.
Kokmuižas klētis / Kocēnu sporta nams. Kocēnu bibliotēka. Kocēnu kultūras nams.
Diezgan lielas pārmaiņas piedzīvojušas abas Kokmuižas klētis. Rietumu klēts (mūsdienās Kocēnu sporta nams, Kocēnu bibliotēka) celta 19. gadsimta beigās, precīzāk, 1869. gadā. Klētij ir pagrabstāvs, kas mūsdienās pazīstama kā Velvju zāle. 1935. gada Valmieras skautu vienības pārgājiena aprakstā minēts, ka abas ēkas darbojušās kā ratnīcas.
1985. gadā abas klētis izmanto „Ļeņina” kolhozs. Rietumu klēts izmantota graudu kodināšanai. 1994. gadā klētij nomaina sliktā stāvoklī esošo jumtu. Taču pāris gadus vēlāk Jaungada svinību laikā klētī tiek iešauta salūta raķete, un klēts daļēji nodeg. Pirms ēkas rekonstrukcijas klēts pagrabstāvs tiek izmantots kā pagrabi vietējiem kocēniešiem. 2004. gada oktobrī uzsākta Kocēnu sporta nama celtniecība, kas pabeigta 2005. gada septembrī.
Austrumu klēti (mūsdienās Kocēnu kultūras nams) pārmaiņas nav bijušas pārmērīgas, taču arī tā laika gaitā ir krietni mainījusies. Visticamāk, arī šī ēka celta 19. gadsimta beigās, diemžēl precīzi dati par celšanas laiku nav zināmi. Ap 1960. gadiem ēkā atradies stallis, tajā turēti zirgi. Vēlāk zirgu skaits sarucis līdz vienam zirgam, kas izmantots skolas vajadzībām. Kādu brīdi ēkā atradies arī galdniecības kabinets, kurā vietējie jaunieši esot apguvuši galdniecības arodu. 1970. gadu beigās klētij tiek aizmūrētas klēts arkas. 1980. gados klēts ēkai galā piemūrēja divstāvīgu piebūvi, kurā atrodas kamīnzāle. Kopš 1980. gada ēkā darbojas Kocēnu kultūras nams. No 2009. gada nogales līdz 2010. gada septembrim noritēja kultūras nama rekonstrukcija.
Kokmuižas parks
Angļu tipa parks izveidots 19. gadsimtā. Parka platība aptuveni 8 ha, un to ierīkojis Th. H. fon Šrēders. Parkā atradās dīķi, koku stādījumi no vietējo sugu kokiem un atsevišķiem eksotiem. Kokmuižai bijušas 7 alejas, kas stiepušās uz visām debess pusēm. Piecas no tām vēl ir saglabājušās, divas nocirta, kad kolhoza laikā uzpludināja mākslīgu ezeru. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstiem aleja, kas stiepusies uz Kreiļa kalnu, bijusi gobu aleja. Kreiļa kalnā bijuši skaisti grantēti celiņi, baseins ar ozolkoka grīdu un malām. Gar celiņu malām šur tur bija no akmens izkaltas apaļas galda virsas. Tās balstījušās uz ķieģeļiem veidotām kājām. Par muižas parku 20. gadsimta sākumā vēsta rakstnieka, mācītāja Kārļa Kampes atmiņu tēlojums: ”Es, mazs, baltgalvains puisītis, staigāju pa ošiem un liepām apstādītiem, dzeltenām smiltīm bruģētiem celiņiem, kas, izlocīdamies pa dīķu malām un lazdām apaugušiem uzkalniņiem, pārvērta visu muižas apkārtni par parku, kurā auga simtgadēji ozoli. Viena Jāņu diena Kokmuižā man gaiša ir palikusi atmiņā, varbūt tādēļ, ka tādu dienu nekad vairs nav bijis un nebūs. Kad sestdienas vakarā norietēja saule un vasaras vakarā krēslas šķidrais plīvurs klājās pār apklusušiem laukiem un fabrikām, es, tēvam nezinot, aizgāju muižas kalpiem līdzi pie barona līgot. Mēs stāvējām baltās divstāvu pils priekšā un, kad pulkstenis viņas tornī nosita vēlu vakara stundu, gājām parkā aiz tās, kur dīķmalā dega jāņugunis. Tām apkārt pulcējās cilvēki, dziedāja, dzēra. Bet kādā krāsainām ugunīm apgaismotā paviljonā bija skaistas mazas meitenes, vācietes, kuras man ļoti patika. Kad gar dīķa malu mēģināju pieiet viņām tuvāk, tikko neiekritu ūdenī. Toreiz domāju, ka katrā ziņā kļūšu barons, lai būtu kopā ar šīm meitenēm.”
1930. gados parks bijis nedaudz papostīts. Padomju varas laikos pils priekšpusē tikuši asfaltēti celiņi un iekoptas puķu dobes. Ap 2005. gadu pie sporta halles izveidota informatīva plāksne par kokiem un augiem, kādi ir sastopami parka teritorijā. 2012. gadā Kokmuižas parkā notika rekonstrukcija, kuras rezultātā izveidots jauns muižas partera plāns un tā centrā novietots pirmais Latvijā publiski apskatāmais sfēriskais saules pulkstenis.
Kokmuižas alus brūža teritorija
No 1688. gada līdz 1944. gadam muižas teritorijā atradās Kokmuižas alus brūzis un spirta dedzinātava. Pēc vietējo iedzīvotāju atmiņām Kokmuižas alus esot izcēlies ar īpašu garšu, jo ūdens alus brūvēšanai ticis ņemts no avota, kas iztecējis no Kreiļkalna un ticis uzkrāts no ozola ripām izliktā baseinā tagadējā Kocēnu dīķa vidū. Alus darītavai paplašinoties, tā lēnām kļūst par Vidzemes guberņas lielāko lauku alus darītavu.
20. gadsimta sākumā Kokmuižas alus darītavā strādā jau 100 strādnieku, tajā ir tam laikam moderns aprīkojums, un alus ražošanas apjomi, salīdzinot ar rādītājiem 19. gadsimta beigās, ir dubultojušies.
1901. gadā Kokmuižas alus darītava piedalās Rīgas jubilejas izstādē. Izstādes komiteja novērtē alus kvalitāti novērtē ar Svētā Jāņa ģildes Lielo zelta medaļu un diplomu. Kokmuižas alu novērtēja arī Eiropā - 1905. gada Parīzes izstādē, kur ieguva zelta medaļu.
1939. gada rudenī sākās vācu tautības Latvijas pilsoņu repatriācija – izceļošana uz Vāciju. Viņu īpašumus pārņēma valsts. 1940. gadā Kokmuižas alus darītava, iespējams, tika nacionalizēta.
Otrā pasaules kara laikā Kokmuižas alus brūzī vācieši novietoja karaspēka pārtiku. Vācieši atkāpjoties to salēja ar petroleju un nodedzināja. Tā nodega Kokmuiža 1944. gada 23. septembrī. Nodegušās ēkas vēl kūpēja pāris nedēļas. Palika 4 sarkano ķieģeļu dzīvojamās ēkas, muižas lopu kūts (akmens celtne) un vēl citas austrumu pusē esošās celtnes.
Pēdējo punktu Kokmuižas alus darītavai pielika 1957. gadā uzņemtā latviešu padomju spēlfilma “Nauris”. Kādas ainas uzņemšanas laikā notika mūra spridzināšana, kas iznīcināja pēdējās Kokmuižas alus brūža redzamās ēkas daļas.pilis.lv
