Šeit dominē daba. Ne cilvēks.
Ideja par ciematu man radās, kad realizēju savu vēlmi dzīvot labiekārtotā, ainaviskā un meža ieskautā īpašumā pie ūdens. Rezultātā tapa Amatciems, kur šobrīd dzīvoju pats, mana ģimene, draugi, kā arī citi cilvēki ar līdzīgām prasībām pret dzīves vietu. Iekšējās kārtības noteikumi tika izstrādāti par pamatu ņemot citu valstu līdzīgu pieredzi un manu redzējumu par to, kā, dzīvojot labiekārtotā ciematā, var sadzīvot ar dabu, meža dzīvniekiem un citiem Amatciema iedzīvotājiem.
Mans mērķis [...]Šeit dominē daba. Ne cilvēks.
Ideja par ciematu man radās, kad realizēju savu vēlmi dzīvot labiekārtotā, ainaviskā un meža ieskautā īpašumā pie ūdens. Rezultātā tapa Amatciems, kur šobrīd dzīvoju pats, mana ģimene, draugi, kā arī citi cilvēki ar līdzīgām prasībām pret dzīves vietu. Iekšējās kārtības noteikumi tika izstrādāti par pamatu ņemot citu valstu līdzīgu pieredzi un manu redzējumu par to, kā, dzīvojot labiekārtotā ciematā, var sadzīvot ar dabu, meža dzīvniekiem un citiem Amatciema iedzīvotājiem.
Mans mērķis ir maksimāli saglabāt dabisku vidi. Blakus iekoptam zālājam atstāju arī ziedošu pļavu un mežu nepārvēršu par iekoptu parku. Nokaltis vai vēja aizlauzts koks un izgāzta koka sakne paliek mežā par prieku un patvērumu meža iemītniekiem - dzeņiem, dzilnām, vāverēm vai lapsām. Ciemata vizuālais tēls demonstrē vidi, kur cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu. Nopļautā mauriņā jāņtārpiņu neieraudzīsi, bet Amatciemā, iestājoties tumsai, zālē spīd simtiem mazu "actiņu"! Dīķos vasarā skan zaļo varžu koris, kas man ir liels pagodinājums, jo zaļās vardes mitinās tikai ļoti tīrā un nepiesārņotā vidē.
Čiris, Amatciema attīstītājs un īpašnieksamatciems.lv
