Pekas kalns
baltijasvasara.lv

Valters Grīviņš , 08.09.2015
Pekas kalna pilskalns novietots iegarenas, no Gaujas III virspalu terases izvirzītas, A-R virzienā gulošas kaupres rietumu daļā.
Pekas kalns. Skats no DA. Redzams plakuma A gals un pilskalnu no priekšpils atdalošais pārrakums. 2012.g. aprīlis. V.Grīviņa foto.
No ziemeļiem un rietumiem apmēram 10 m augsto kalnu aizsargā muklainas vecupes, dienvidos netālu plūst Gauja. Austrumos pilskalnam pieguļ priekšpils, kuru no kalna atdala apm. 5 m plats grāvis ar apm. 1 m augstu uzbedumu. Kopā ar uzbedumu grāvja dziļums – 8 m. Daļēji [...]Valters Grīviņš , 08.09.2015
Pekas kalna pilskalns novietots iegarenas, no Gaujas III virspalu terases izvirzītas, A-R virzienā gulošas kaupres rietumu daļā.
Pekas kalns. Skats no DA. Redzams plakuma A gals un pilskalnu no priekšpils atdalošais pārrakums. 2012.g. aprīlis. V.Grīviņa foto.
No ziemeļiem un rietumiem apmēram 10 m augsto kalnu aizsargā muklainas vecupes, dienvidos netālu plūst Gauja. Austrumos pilskalnam pieguļ priekšpils, kuru no kalna atdala apm. 5 m plats grāvis ar apm. 1 m augstu uzbedumu. Kopā ar uzbedumu grāvja dziļums – 8 m. Daļēji aizmilzis, bet joprojām apm. 1,5 m dziļš grāvis manāms arī kalna dienvidu piekājē, kurai tagad cieši klāt pieaudzis mežs. Pilskalna plakums, kas senāk arts, ir noapaļotas formas neregulārs četrstūris (70x35m). Ieejas vieta pilskalnā atradusies tā ZA sāna galā – arī tagad pa to augšā kalnā ved taciņa. No plašākās krasta terases ar 3 m platu grāvi atdalītās priekšpils ovālais plakums izmēros līdzīgs pilskalnam – 70x30m. Priekšpils malas stāvinātas, apm. 6 līdz 8 m augstas. Garām pilskalnam no Kalneniņu puses, gar Ķeišu lauka malu un tālāk līdz Gaujai ved meža ceļš.
Ziņas
Pekas kalnu ap 1887.g. atklāja Valmieras skolotājs un viens no pirmajiem latviešu novadpētniekiem Voldemārs Dāvids Balodis. 1895.g. viņš, kopā ar savu dēlu Franci Balodi, pilskalnā izdarīja nelielus izrakumus – pētnieki tajos atsedza kādas guļbūves pamatus. Drīz pēc tam V.D.Balodis izvirzīja hipotēzi, ka Pekas kalnā atradusies leģendārā Beverīnas pils. Tam nepiekrita un kā V.D.Baloža galvenais oponents uzstājās baltvācu mācītājs, etnogrāfs un vēsturnieks A.Bīlenšteins. Viņš uzskatīja, ka Pekas kalnā, ja vien senlatviešu pilsvieta nav konstatējama Valmierā, atradusies cita Indriķa hronikā minēta pils – Autīne.
V.D.Baloža zīmētais Pekas kalna pilskalna un apkārtnes plāns (pēc Balodis 1911). V.D.Balodis un vēlāk arī F.Balodis uzskatīja, ka pilskalna iemītnieki patvēruma vajadzībām izmantojuši ne tikai nocietināto priekšpili, bet arī nenocietinātās, pilskalnam blakus esošo Gaujas vecupju norobežotās pussalas. Tomēr 1909.g. veiktajos pārbaudes izrakumos F.Balodim šajās vietās nekādas apdzīvotības pēdas uziet neizdevās.
Plašākus un zinātniski dokumentētus izrakumus pilskalnā 1909.g. turpināja F.Balodis, tobrīd Maskavas arheoloģijas institūta students. Atsedzot mītņu un nocietinājumu paliekas, kā arī konstatējot biezu kultūrslāni, F.Balodis pierādīja, ka pilskalns ticis ilgstoši apdzīvots, tādējādi apgāžot daudzu baltvācu vēsturnieku, īpaši Astafa fon Tranzē, tolaik nereti izteiktos kultūrtrēģeriskos apgalvojumus, ka latviešu senču pilskalni bijuši tikai īslaicīgas patvēruma vietas un tajos pastāvīgi nav dzīvojušas karadraudzes, resp. – latviešiem nav bijusi sociāli strukturēta sabiedrība, vietējās ciltis atradušās uz zemas attīstības pakāpes un to pēctečiem jābūt pateicīgiem vācu krustnešiem par kultūras atnešanu. F.Balodis turpināja uzturēt un tālāk attīstīja sava tēva domas par Pekas kalnu kā Beverīnas pilsvietu. Daļēji, svārstoties starp Raunas Tanīsa kalnu, F.Baloža Beverīnas novietojumu Pekas kalnā atbalstīja A.Švābe. Citi 20.gs. sākuma un neatkarīgās Latvijas valsts laika vēsturnieki, tostarp T.Dēbners, P.Abuls, E.Brastiņš, u.c. Baložu hipotēzei nepiekrita, izvirzot savas versijas par Beverīnas atrašanās vietu. Diskusijas turpinās joprojām .
Pekas kalns no dienvidiem. 20.gs. sākuma uzņēmums. Publicēts žurnāla “Nedēļa” 1924.g. 21. numurā, 11.lpp. Autors nezināms.
1927.g. 30.jūnijā Vidzemes pilskalnu apsekošanas ekspedīcijas ietvaros Pekas kalnu uzmērīja E.Brastiņš.
1933. g. Pekas kalnu apmeklēja Pieminekļu valdes darbiniece E. Šnore. Viņa pārbaudīja pilskalna stāvokli un to fotografēja. Šajā pašā gadā, izmantojot F.Baloža izrakumu materiālus, V.Lamsters izgatavoja Pekas kalna pilskalna maketu.
1939. g. vēsturnieks A.Karnups rakstīja, ka pie Pekas kalna, tāpat kā pie citiem Latvijas pilskalniem, vēl konstatējami senie ceļi.
1948.g. 12. jūlijā Pekas kalna stāvokli pārbaudīja Valsts vēstures muzeja darbinieks K. Rozītis, kurš apzināja un aprakstīja E. Brastiņa 1927. gadā neuzmēroto priekšpili.
2015.g. 22. augustā arheologa Mārča Kalniņa vadībā pilskalns digitāli uzmērīts . Iegūtie dati publicēti historia.lv kā šī apraksta pielikums.
Izrakumi
1895
V.D.Baloža 1895.g. veikto, salīdzinoši nelielo izrakumu īsu aprakstu F.Balodis sniedz savu 1909.g. pētījumu atskaitē: “Pēc racēju stāstītā, 9 soļus no uzkalna malas atrada palisādes žoga paliekas. Kalna pašā augstākajā daļā, iepretī priekšējam nocietinājumam, gulēja satrūdējuši un pārogļojušies baļķi, dēļi un māla trauku lauskas. Otrā pakalna galā atrada lielu akmeņu kaudzi un apdegušus baļķus, kuru vidū atradās neliels rokas dzirnakmens. Kalna vidū racēji uzdūrās uz retiem, nelieliem akmeņiem.”
V.D.Balodis un F.Balodis pie 1895.g. izrakumos Pekas kalna plakumā atsegtas guļbūves apakšējo vainagu stūra. Fotogrāfijas autors, iespējams, ir V.D.Baloža draugs, Valmieras fotogrāfs Juris Vītols (1869-1944).
Šķiet, 1895.g. izrakumu materiāli un iegūtās senlietas visas zudušas. Iespējams, vienīgā palikusī liecība ir izrakumu laikā uzņemta fotogrāfija, kurā pie pilskalna plakumā atsegtas guļbūves stūra redzami abi Baloži – tēvs ar tolaik 13 gadus veco dēlu Franci.
1909
Turpinot iepriekšējā, 1908.g., uzsākto dzimtā novada senvietu izpēti, F.Balodis arī 1909.g. no Maskavas imperatoriskās arheoloģijas biedrības saņem apstiprinājumu komandējumam uz Vidzemi. Šoreiz jaunā arheologa galvenais mērķis – izdarīt plašākus izrakumus Kauguru Kalneniņu zemē guļošajā Pekas kalnā un rast pierādījumus, ka tur atradusies Beverīnas pils.
7 dienu ilgos izrakumos, strādājot no 15. līdz 23. maijam, F.Balodis izpēta vairākus izrakumu laukumus. Lielākā uzmanība tiek pievērsta nocietinājumiem kā arī plakuma austrumu un rietumu galos 1895.g. uzieto celtņu vietu plašākai izpētei. F.Balodis konstatē, ka kalns no trim pusēm – Z, D un A – bijis nocietināts ar vaļņiem. Z un D valnis turklāt bijis divkāršs. Visapkārt pa perimetru pilskalna vaļņu aizsardzību pastiprināja stāvkoku sēta – palisāde, kuras iekšpuse vēl nostiprināta ar blīvu akmeņu krāvumu. Izrakumos atrada vairākas labi saglabājušos nodegušu guļbūvju paliekas (vienas celtnes izmēri bijuši 5,25×3,08m) un slieteņa vieta. Ēkas celtas no egles baļķiem, kas, iespējams, apmesti ar mālu. Ēkām bijis māla klons un tās apsildītas ar pavardiem. Apakšējos slāņos iegūtās senlietas (māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus, ieročus, nažus, makšķerāķus, u.c.) F.Balodis attiecināja uz 9.-12.gs., bet augšējo slāni uz 13.-14.gs. Pamatojoties uz izrakumos uzieto, ar māla-kaļķu javu saistīto mūra fragmentu, F.Balodis pārsteidzīgi izteica apgalvojumus, ka latviešu senči vēl pirms vācu amatnieku ierašanās pratuši mūrēt. Nodegušo celtņu paliekas un vēlā dzelzs laikmeta senlietas, pēc F.Baloža domām, bija gana pārliecinošs pierādījums, ka Pekas kalnā patiešām atradusies Beverīnas pils, kuru, kā vēstī Indriķa hronika, 1216.g. nodedzināja krievu meslu vācēji (IH, XX:5).
Avoti un literatūra
Balodis, V.D., 1911. Valmiera. Vēsturisks apcerējums. Ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām . Valmiera: Treijs.
Indriķa hronika , 1993. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne.
Urtāns, J., 1991. Arheoloģijas pieminekļi Valmieras rajonā. Rīga: Avots. 19.-20.lpp.
Vilcāne, A., 2010. Franča Baloža devums seno latgaļu izpētē. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne. 77.lpp.
Баллод, Ф.В. Отчет о командировке в Прибалтиский край летом 1909 года. (Беверинские раскопки) . Труды Московск. предварит. комитета по устройству XV Археологическ. сьезда, М., 1911.
LNVM, AN, PV arhīvs, Kauguru pagasta mape (nr. 216).
VKPAI PDC ANA, Kauguru pagasta mape.
Nostāstu vieta: kalns
20.gs. sākumā arheologs Francis Balodis par Pekas kalnu pierakstījis vairākas teikas (sk. pielikumu) – tajās vēstīts gan par Bekas jeb Pekas kalna vārda izcelsmi, gan par velna karieti, kas noslīkst Gaujā netālu no kalna, gan arī par pagrabu zem pilskalna, neveiksmīgu tā atrakšanas mēģinājumu.
1948.g. vasarā Kārlis Rozītis, Valsts vēstures muzeja darbinieks, apsekojot Pekas kalna pilskalnu, pierakstījis toreizējā Kauguru pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja Kārļa Jēkabsona, 64 g.v. stāstīto, ka, pēc ļaužu nostāstiem, mantračiem Pekas kalnā nelaimējoties. Tikko sākot rakt, uznākot bargs pērkona negaiss, un darbi jāpārtrauc.
2015.g. 14.septembrī Pekas kalna tuvējo māju iedzīvotājus, veicot folkloristisku apsekošanu, aptaujāja folklorists Sandis Laime.
Izraksts no S.Laimes apsekojuma materiāliem:
PEKAS KALNS – mūsdienu mutvārdu tradīcijas izvērtējums
Aptaujātie apkaimes iedzīvotāji:
Anna Šīrante (1940), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā AŠ)
Māris Šīrants (1978), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā MŠ)
Pārsla Šīrante (1976), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā PŠ)
Elmārs Šīrants (1966), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā EŠ)
Ilze Šīrante (1969), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā IŠ)
Elza Miglava (1934), Kauguru pag. “Karadēkas” (turpmāk tekstā EM)
Atis Veiklis (1977), Kauguru pag. “Rūņi” (turpmāk tekstā AV)
Mutvārdu tradīcijas stāvoklis un respondentu zināšanas par pilskalnu:
Pekas kalnam tuvāko saimniecību iedzīvotāju aptaujā konstatēts, ka respondenti šajā apkaimē dzīvo lielākoties pirmajā vai otrajā paaudzē, t.i., šī brīža iedzīvotāju dzimtas ar šo apkaimi saistītas ar laiku pēc Otrā pasaules kara. Šis ir viens no apstākļiem, kas veicinājis senākā ar Pekas kalnu saistītā mutvārdu tradīcijas slāņa izzušanu.
Aptaujātie iedzīvotāji par pilskalnu ir labi informēti, jo 1) pilskalns ir viegli pieejams un pamanāms, jo daļēji atbrīvots no kokiem, 2) pilskalns kopš 20. gs. 90. gadiem ir tūrisma objekts; uz pilskalnu Valmieras-Cēsu lielceļa malā izliktas informatīvas norādes, 3) pilskalnā tiek organizēti atsevišķi pasākumi (degts ugunskurs Baltu tautu vienotības dienā utt.). Padomju okupācijas laikā, 20. gs. 60. gados, pilskalnā esot notikušas zaļumballes un pilskalna plakumā pļauts siens (EM), savukārt vēlāk, 20. gs. 70.-80. gados, pilskalna virsma apaugusi ar krūmiem (AŠ, MŠ).
Māris Šīrants rāda Sandim Laimem “pliena” vietu Gaujā pie Ķeišiem. 2015.g. 14.septembris. V.Grīviņa foto.
Interesanti, ka vairāki respondenti norādīja, ka senāk pilskalns saukts tikai par Beverīnu vai Beverīnas kalnu (atsauce uz folklorizējušos Voldemāra Baloža hipotēzi par Beverīnas pils atrašanos Pekas kalnā), savukārt nosaukums Pekas kalns parādījies tikai 20. gs. 90. gados (AŠ, MŠ, ME). Respondenti bija informēti arī par Voldemāra Baloža un Franča Baloža pilskalnā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem – tajā atraduši “apdegušus baļķus” (EM).
Intervijās minētās nozīmīgas vietas Pekas kalna apkaimē: 1) Mēra kapi pie Miegupītes – iznīcināti senkapi (MŠ, EM); 2) Brasls jeb “pliens” pāri Gaujai Ķeišu apkaimē (MŠ); 3) Karadēku atteka – Gaujas atteka pie Pekas kalna (MŠ).
Mūsdienu mutvārdu tradīcijā par pilskalnu cirkulē vairāki plašāk neizvērsti naratīvu motīvi (uzskaitīti turpinājumā).
Konstatētie naratīvu motīvi:
1) Pekas kalnā esot dzelzs durvis (AŠ, MŠ, PŠ)
2) Pekas kalna apkaimē esot vadātājs (AV, dzirdēts “Ķeišos”)
3) Pekas kalnā darbojušies “zelta meklētāji” (MŠ)
Avoti un literatūra
LNVM, AN, PV arhīvs, Kauguru pagasta mape (nr. 216).
Sanda Laimes personīgais arhīvs. www.latvijas-pilskalni.lv